No dzelzceļa inženieres līdz skolotājai

Mācītspēks

Autors: Ivars Soikāns, laikraksta “Latgales Laiks” žurnālists.

Svētdien, 4. oktobrī, tiks svinēta Skolotāju diena. Šogad šos svētkus svinēs arī jaunā skolotāju izglītības projekta “Mācītspēks” dalībnieki, tostarp Daugavpils 13. vidusskolas matemātikas skolotāja, pedagoģe nu jau trešajā paaudzē Irina Romaļska. Arī viņas mamma un vecmamma ir skolotājas. Vecmamma pasniedza fiziku, bet mamma — matemātiku, mājturību un dabas zinības.

Vecmamma jau sen mudināja pievērsties skolotājas karjerai

— Sākumā vēlējos kļūt par inženieri un iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē. Absolvējot augstskolu, ieguvu dzelzceļa transporta inženieres kvalifikāciju. Pēc studijām saņēmu piedāvājumu strādāt par dzelzceļa stacijas dežuranti Trepē, netālu no Krustpils. Vēlāk sekoja darbs Aglonas stacijā un Indras stacijā pašā Latvijas pierobežā. Darbs nebija no vieglajiem, nācās daudz braukāt — reizi trīs dienās bija jābrauc uz maiņu attālajās stacijās.

Pēc pieciem šādi nostrādātiem gadiem izdomāju, ka gribu savā dzīvē kaut ko mainīt. Vecmamma mani visu laiku bija mudinājusi pievērsties skolotājas karjerai. Iestājos maģistrantūrā. Saņēmu piedāvājumu pasniegt transporta loģistiku Transporta un sakaru institūta Latgales filiālē.

Sākumā pārdzīvoju, vai man izdosies, jo bija jāpasniedz lielām grupām — pieaugušajiem. Taču ar mācību iestādes vadītājas sniegtajiem padomiem un atbalstu man viss izdevās. Rezultātā strādāju šajā iestādē jau piecus gadus. Patlaban pasniedzu arī darba aizsardzību.

Tā kā pasniegšana man bija iepatikusies, nolēmu pamēģināt strādāt arī ar gados jaunākiem izglītojamajiem, pieteicos dalībai projektā “Mācītspēks”, kurā vajadzēja izturēt trīs atlases posmus, pēc tam bija vasaras mācības Jelgavā, un tad 13. vidusskolā sāku mācīt matemātiku divām paralēlajām ceturtajām klasēm.

Daudz ko mācos no bērniem

— Man patīk šis darbs un es gribu turpināt iesākto. Tas nav viegli, bet bērni mani iedvesmo ar savu smaidu,  pieeju dzīvei, kura atšķiras no mūsu, pieaugušo, pieejas.

Bērnu mācīšana no pasniegšanas pieaugušajiem stipri vien atšķiras. Līdz ar to nākas izmantot citas mācīšanas metodes. Arī es daudz mācos no bērniem. Mācos daudz ko  pieņemt ar smaidu un neņemt pārāk tuvu pie sirds. Nav nekas briesmīgs arī tad, ja šodien kaut kas nav sanācis, kā gribējās — sanāks rīt.

Arī mācāmās klases atšķiras savā starpā. Vienā ir vairāk puišu, viņi biežāk mēdz sarīkot dažādas nekārtības. Ar viņiem nākas izmantot atšķirīgas mācīšanas metodes. Biežāk izmantojam grupu darbu, spēļu elementus. Ja viss galīgi apnīk, sataisām īsu starpbrīdi un izvingrojamies. Šādā veidā viņi „nolaiž tvaiku” un var strādāt tālāk.

Skolēnā ir jāiegulda viss, ko var un pat nevar

— Manuprāt, nevajadzētu būt stereotipiem, kāds ir labs un kāds slikts skolēns. Skolēniem ir tas vecums, kad mēs viņos varam daudz ko mainīt, virzot pareizajā virzienā, un skolotāju darbs ir ieguldīt tajā visu, ko mēs varam un pat ko nevaram.

Labs skolotājs ir tas, kurš spēj saklausīt skolēnu, nevis tikai skaidrot vielu un likt pildīt uzdevumus, ar saviem jautājumiem prot virzīt skolēna domas vajadzīgajā virzienā un palīdzēt viņam pašam rast pareizās atbildes un nonākt pie pareizajiem secinājumiem.

Parasti klasēs ir dažādi skolēni. Vieniem mācību vielas apgūšana nesagādā grūtības, viņi ļoti ātri visu atrisina un viņiem ir jādod aizvien jauni uzdevumi. Citiem mācības padodas ne tik raiti. Skolotājam ir svarīgi organizēt darbu tā, lai nevienam nebūtu garlaicīgi un katrs spētu sasniegt maksimālo rezultātu. Šim nolūkam svarīgi ir pārdomāti veidot stundu plānu. Skolotājai jābūt ne tikai plānam A, bet arī plānam B, bet, ja viņai tāda nebūs, skolēniem būs savs plāns pret skolotāju.

Sākumā gribēju mācīt fiziku

— Projektā “Mācītspēks” ir četras grupas, divas mācīšanas specifiku skolā apgūst Latvijas Universitātē, viena — Liepājas augstskolā un viena — Daugavpils Universitātē. Katrai grupai ir savs mentors, kurš mūs uzrauga un dod  padomus, kā labāk vadīt mācību stundas. Jūnijā ir gaidāms diplomdarbs.

Sākumā gribēju mācīt fiziku, bet Daugavpilī nevarēju atrast šādu piedāvājumu. Piedāvājums mācīt fiziku bija tikai vienā lauku skolā netālu no Jēkabpils. Taču, tā kā jau biju daudz izbraukājusies savā iepriekšējā darbā, no šī piedāvājuma atteicos. Jūlijā saņēmu piedāvājumu mācīt matemātiku 13. vidusskolā un nolēmu to izmantot. Liels paldies skolas direktorei Andželai Skutelei par to, ka viņa deva man šo iespēju būt skolotājai.

Lai arī man jau bija mācīšanas pieredze ar pieaugušajiem, ar bērniem tomēr daudz kas ir pavisam citādi. Viņi godīgāk izpauž savas izjūtas, izrāda, kas viņiem patīk un kas — ne. Viņi nesēž klusu, neklausās, ja viņiem nav interesanti, tādēļ viņi jāspēj ieinteresēt.

Man kā skolotājai vislielāko gandarījumu sagādā tas, kad es redzu, ka skolēni stundā strādā ar aizrautību, kad skolēni novērtē to, ko ir darījis skolotājs, kad es redzu, ka mans ieguldījums nav bijis veltīgs.

Latvijā skolotāji cenšas izglītot ikvienu skolēnu

— Man patīk, ka Latvijā skolotāji cenšas izglītot ikvienu skolēnu pat tad, ja viņam kaut kas nepadodas. Viņi seko tam, kā skolēns apgūst mācību vielu, interesējas, kādēļ viņam kaut kas nepadodas, un meklē iespējamos risinājumus, cenšoties panākt, lai skolēns tomēr apgūtu mācāmo materiālu.

Būtu labi, ja mācību gaitā būtu vairāk iespēju klases sadalīt grupās, kā tas tiek darīts, mācot valodas. Tas būtu  labāk arī skolēniem. Strādāt klasēs, kurās ir ap 30 skolēnu, un panākt mācību vielas veiksmīgu apguvi ir ļoti grūti.

Pie šāda skolēnu skaita skolotājam ir grūti pienākt pie katra bērna un noskaidrot, kā viņam veicas. Ir arī kautrīgi bērni, kas neuzdod jautājumus un neparāda, ka viņiem kaut kas nav saprotams. No savas bērnības atceros — ja kaut ko nesapratu, tad neuzdevu jautājumus skolotājai, bet gan mājās jautāju mammai vai vecmāmiņai.

Skolotāju diena kopā ar “mājas skolotājām”

— Svinot skolotāju dienu, vienmēr esmu sveikusi arī savu mammu un vecmammu, pēdējos piecus gadus Skolotāju dienu „uz pusslodzi” svinu arī es. Šogad varēs svinēt uz „pilnu slodzi”. Sākumā profesijas svētkus svinēsim kopā ar kolēģiem skolā, būšot arī koncerts.

Pēc tam, kā ierasts, kopā ar savām “mājas skolotājām” — mammu un vecmammu, arī māsas draugs ir skolotājs, sapulcēsimies vasarnīcā un turpināsim svinēšanu brīvā dabā. Skolotāja darbā ir svarīgi prast atbrīvoties no spriedzes. Man tas vislabāk izdodas dabā.

mācītspēks
Ir jautājums? Raksti mums tagad!

Trūkst informācijas?
Jautā mums!

Paldies! Jautājums ir saņemts, sniegsim jums atbildi tuvāko stundu laikā.