Ar vācu valodu un folkloru bagāžā

Mācītspēks

Autors: Aisma Orupe, žurnāls “SestDIENA”, 04.09.2020. Foto: Kristaps Kalns.

Juglas vidusskolas vācu valodas skolotāja Rozīte Katrīna Spīča ir viena no visjaunākajām projekta Mācītspēks dalībniecēm, taču savos 25 gados paguvusi jau izdarīt daudz vairāk nekā viens otrs viņas vienaudzis.
Enerģija un dzīvesprieks viņā tā vien kūsā!
Arī projektā notiekošais viņai ļoti patīk, uzzinājusi daudz jauna un noderīga. Viņai skola vienmēr viesusi pozitīvas izjūtas: «Es esmu no tiem bērniem, kurus vecāki spieda palikt mājās tad, kad bija apslimuši.
Jo man noteikti gribējās būt tur, kur varēja uzzināt ko jaunu. Kur varēja satikties ar klasesbiedriem un skolotājiem.
Nevarēju nosēdēt bezdarbībā!»
Vispirms mācīja vecmāmiņu
Viņas ģimenē pedagogi ir abi vecāki, kādu laiku paši strādājuši skolā, bet tagad mamma ir Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolas profesore, tētis – horeogrāfs jeb, kā pats akcentējot, deju skolotājs. Vecāki nu labdabīgi pasmaidot, ka arī meita pievienojusies viņu pulciņam un varēšot profesionāli padiskutēt par izglītības jautājumiem. Viņi neesot domājuši, ka Rozīte Katrīna nonāks skolā.
Taču draugi, uzzinot, ka viņa pieteikusies Mācītspēkā, to nosaukuši par labu ideju, kā arī atzinuši, ka viņa labi iederēsies skolas vidē. Ja patin atmiņu kamolu vēl vairāk, jaunā sieviete atceras, kā jau no pirmajām dienām skolā tur gūto pieredzi nesusi uz mājām un iejutusies skolmeistara lomā, kopējot Pļavnieku sākumskolas lielisko skolotāju Ingunu. Par eksperimentālo skolnieci viņa izvēlējusies savu vecmāmiņu, kurai bijis jāapgūst viss skolā mācītais. Mamma, tajā visā noraugoties, tikai smaidījusi, ka nu visas skolotājas lietotās metodes un paņēmieni redzami kā uz delnas.
«Tā ir – bērni ir mūsu spogulis! It visā, arī kļūdās un misēkļos. Tāpēc esiet pozitīvi un atvērti, un bērns kā sūklis uzsūks to, ko vēlaties dot. Es visur eju ar šādu pārliecību,» teic Rozīte Katrīna.
Apzināt valodas iespējas
Ar vācu valodu jaunajai sievietei izveidojusies cieša saikne jau no skolas sola, taču vēl vairāk tā nostiprinājusies Comenius apmaiņas programmā, kas viņu aizvedusi uz Vāciju. Viegli nebija, jo sapratusi, ka valodas zināšanu bagāža nav neko liela, tāpēc laiks Minhenes ģimnāzijā pagājis saspringti – maz ko uztvērusi no stundās un apkārt notiekošā. Taču kopumā tā bijusi patiesi brīnišķīga pieredze, viesģimene un vide tik motivējoša, ka gluži likumsakarīga bijusi viņas tālākā izvēle Latvijas Kultūras akadēmijā apgūt starpkultūru sakarus (Latvija–Vācija). Vēl mācoties akadēmijā, Rozīte Katrīna sākusi strādāt Gētes institūtā, kurā pieteikusies ar valodas mācīšanu nesaistītā jomā. Taču, redzot, ka viņai ir pieredze darbā ar bērniem, kas gūta vasaras nometnēs ar dažādām izglītības programmām, tostarp Rīgas Latviešu biedrības projektā Sprīdīša skola, institūta vadība piedāvājusi mācīt bērnus. Lielu pateicību par šo laiku jaunā skolotāja saka mentorei Elīnai Salnai, kura ļoti palīdzējusi ar savu atbalstu – arī stundu plānu sagatavošanā. Šajā darbā sanācis saskarties arī ar pirmajām grūtībām un to, ka plānotais ne vienmēr ir īstenojams.
Diemžēl pavasarī nodarbības nācās pārtraukt Covid-19 dēļ, taču, re, – atkal pavēries ceļš uz pedagoģiju, tagad jau kā lielas skolas skolotājai.
Mazliet gan bijušas bažas, vai izdosies atrast izglītības iestādi, kam vajadzīgs vācu valodas skolotājs, jo tā, salīdzinot ar angļu valodu, Latvijas skolās ir maz pieprasīta.
Arī daudzi viņas klasesbiedri, cik atminoties, to mācījušies bez īpaša entuziasma.
Viņas ģimenē gan vienmēr bijis uzsvars, ka svarīgi ir zināt vismaz trīs Eiropas Savienības valodas – tātad vēl kādu bez angļu un latviešu valodas. Nu spējot novērtēt to, ka viņas bagāžā ir vēl vācu valoda, un to arī vēloties likt aiz auss saviem skolēniem – tas paver ceļu uz studijām Vācijas augstskolās, kurās, zinot vācu valodu, ir iespējams studēt par daudz mazāku maksu nekā citās Eiropas universitātēs, arī Latvijā.
Tā ir arī iespēja rosīgākai sabiedriskajai dzīvei. Piemēram, viņa pati darbojas Vācijas un Baltijas jaunatnes fondā, ko dibinājuši vācbaltieši. Tur viss notiek vācu valodā, kas ir lieliska iespēja spodrināt valodas prasmes un arī piedāvā labas iespējas uzzināt ko jaunu par politiskām norisēm un mūsu kopīgo vēsturi.
Tikai nojauš, kas sagaida
Par laimi, Juglas vidusskolā, kurā ir lielāks akcents uz vācu valodu, atradās vakance.
Un tieši tajā sākumskolas posmā, kurā Rozītei Katrīnai visvairāk gribējies mācīt, jo tad ir iespēja redzēt sava darba augļus.
«Labi pamati ir svarīgi, jo tie ļaus veiksmīgāk ieiet svešvalodā un daudz ātrāk uzlabot tās prasmes,» teic jaunā skolotāja un piebilst, ka viņai būs iespēja strādāt arī ar pamatskolas klašu jauniešiem.
Kā izaicinājumu viņa vērtē ne tikai nonākšanu klases priekšā, bet arī iekļaušanos lielajā skolas kolektīvā, kurā kopumā ir aptuveni 150 skolotāju. Priecējot, ka viņai ir pieci tuvākie kolēģi – tie, kuri māca vācu valodu. Iepazīstoties viņi uzsvēruši, ka cits par citu stāvot un krītot.
Tas nozīmē, ka ir, kam paprasīt padomu un ar ko sadarboties gan valodas mācīšanas, gan citos jautājumos. No viņu vidus ir nozīmēta arī mentore. Aizkustinoša bijusi pieredzējušāko kolēģu attieksme, izvērtējot, kuras klases viņai uzticēt.
Izskatot sarakstu, atvēlējuši tās, kurās nav tik daudz špicbuku, jo ir taču svarīgi, lai pirmais gads, kurā jāapgūst tik daudz jauna un nezināma, būtu pēc iespējas pozitīvi tendēts. «Domāju, ka šobrīd es tikai par kādiem desmit procentiem zinu to, kas mani sagaida,» neslēpj Rozīte Katrīna.
Pieteikusies vadīt arī folkloras kopu, jo pati nākot «no folkloras pasaules».
Šādu iespēju uztvērusi kā papildu bonusu, jo Rīgā nav daudz vidusskolu, kurās kas tāds būtu iespējams. Tas arī esot vēl viens apliecinājums, ka viņai šeit vienkārši bija jānonāk.

mācītspēks
Ir jautājums? Raksti mums tagad!

Trūkst informācijas?
Jautā mums!

Paldies! Jautājums ir saņemts, sniegsim jums atbildi tuvāko stundu laikā.