Roku darbam ir savs trumpis

Mācītspēks

Viens no tikko Sietiņieža teritorijā aizvadītā Baltā galdauta tirdziņa dalībniekiem bija jaunais vietējais uzņēmums «Thunderwood». Kocēnietim VIESTURAM LAIMĪTEM tā bija pirmā šāda veida pieredze. Daloties iespaidos, Viesturs atzina, ka šī pasākumam bija ļoti veiksmīgi izvēlēta vieta – apmeklētāji varēja pastaigāt gan pa tirdziņu, gan skaisto Sietiņiezi. Varējis just, ka cilvēki pēc šādiem tirdziņiem noilgojušies. Arī ar laikapstākļiem paveicies. Jaunais uzņēmējs priecājās, ka daudzus viņa piedāvājums ieinteresēja, ka nāca arī vairāki pasūtījumi. Ne viens vien pabrīnījies, ka šādas gaumīgas un kvalitatīvas lietas tapušas tepat Kocēnos.

Kāds koka darbiem sākums?

Augstskolā mācījos tūrismu, un jau tajā laikā pa brīviem vakariem pats sev šo to uztaisīju no koka. Tas man joprojām tāds relaksējošs process – paņem dēli un it kā ne no kā uztaisi no tā ko skaistu. Bet par tādas industriālākas darbošanās sākumu var uzskatīt, kad paša rokām gribējās izgatavot mēbeles savam dzīvoklim. Iepriekšējā darbavietā biju nedaudz apguvis metināšanu, izdomāju, ka metālu varētu apvienot ar koku. Metāla daļas aizvedu nokrāsot ar pulverkrāsu, sanāca gluži eleganti. Pašiem bija par šīm mēbelēm prieks, un arī viesi manu darbu novērtēja. Vai bija kāds, kas pamācīja?

Mans tēvs ir cilvēks, kurš prot visu – pat māju uzcelt. Esmu daudz ko no viņa paņēmis. Sākumā darbiņi bija vienkārši, tagad varbūt varu dažās lietās tēvu pamācīt. Arī pats visu laiku mācos, profesionālas izglītības šajā darbības jomā man nav, bet mūsdienās daudz ko var iemācīties, aizņemties kādu ideju sociālajos tīklos, piemēram, YouTube. Darbojoties pašam, nāk arī pieredze.

Lielā daļa, arī mājražotāji, kas kaut ko taisa, izmanto CNC frēzes, strādā datorā. Protams, jaunās tehnoloģijas prasa ieguldījumus, bet ar laiku tie atmaksājas. Man gan vairāk patīk roku darbs. Ar rokas frēzīti kaut ko piefrēzēju, bet arī tas nav tā kā senāk, kad amatnieki strādāja ar ēveli. Jaunākajām iespējām jāseko līdzi, jādomā, kā tehnoloģijas izmantot savā darbā. Tas man vēl priekšā, lai varētu kaut ko sarežģītāku izgatavot.

Arī citās amatniecības jomās cilvēki iet uz procesa vienkāršošanu, bet roku darbs vienmēr atšķīries un arvien vairāk tiek novērtēts. Ne visus piesaista perfektais izpildījums.

Es strādāju tieši konkrētiem cilvēkiem, tā nav masveida ražošana. Tā ir arī cita attieksme pret darbu. Nav tā, ka tikai jāpagaida, kad robots visu padarīs. Kad pats taisi, jāizdomā, kā to izdarīt, kā pieslīpēt, lai skaisti izskatītos. Lielais paša roku darba trumpis ir, ka būsi pie tā piedomājis. Svarīgi arī, ka, pašam visu darot, ir iespēja, piemēram, pamainīt izmērus, nav nepieciešams datorā visu uzstādīt no jauna. Uztaisu tā, kā konkrētais cilvēks vēlas – kādu krāsu, kādu koka vai vaska toni.

Ko cilvēki vēlas?

Cik cilvēku, tik vēlmju, bet cenšos piedāvāt produkciju ar ilgtermiņa kvalitāti. Ja virsma tiek saskrāpēta, saķēpāta, tā ir viegli atjaunojama un izskatīsies kā jauna. Ir jāmācās saprast preces vērtību. Koks nav skaidu plāksne, tā nav arī masveida produkcija. Ir dārgāka, bet ilgmūžīgāka.

Kādus materiālus izmantojat?

Līmētas plāksnes, oša vai ozola. Apslīpēju, apfrēzēju malas. Virsmas apstrādei izmantoju vasku, kas man pašam patīk vislabāk. Vasks iesūcas kokā, veido gludu virskārtu un aizsardzību pret ūdeni, labi kopjams. Ir iespējami arī dažādi toņi, viegli atjaunojams. Sākumā savus izstrādājumus lakoju, bet tas nebija, ko gribējās. Vasks arī ir dabīgāks par laku.

Ļoti interesants izstrādājums man personiski likās ēdamgalds dzīvniekiem. Vai pašam arī ir suns vai kaķis?

Pašlaik nav, bet domāju, ka ar laiku būs un vairāki. Šo dzīvnieku ēdamgalda ideju iedeva mana draudzene. Dažus uztaisījām, un izrādījās, ka cilvēkiem par to ir ļoti liela interese. Arī tirdziņā Sietiņiezī tā bija viena no lietām, kas pārsteidza un tika novērtēta. Šāds galdiņš dzīvniekiem nodrošina labāku ēšanas pozīciju – pēc ēdiena un ūdens nav zemu jāliecas, kas barības vadam ir labāk. Bijām pameklējuši, vai piedāvājumā kaut kas tāds jau ir, un neesam atraduši, tā ka šo brīvo nišu paturēsim. Esam nonākuši arī pie secinājuma, ka nedrīkst apstāties pie vieniem un tiem pašiem produktiem, gaidot, ka būs tas lielais noiets. Vienmēr jāpamēģina kas jauns. Tagad viens pasūtījums bija naktsskapītim, pilnīgā minimālisma stilā – tikai virsma un rāmis, bez lādēm. Svarīgi, lai tas iederētos jau esošajā interjerā. Pirms tam biju aizbraucis uz vietas, lai par to pārliecinātos. Beidzot viss izskatījās kā vienā komplektā iegādāts. Vēl jārealizē pasūtījums, ko līdz galam neesmu izdomājis, kā tas būs, bet, iespējams, ka tas kļūs par jaunu produktu, ko varēšu pasūtītājiem piedāvāt. Tas būs plaukts ar vairākiem skapīšiem, vienkāršs, līdzīgs kā jau pieminētais nakts-skapītis. Redzēs, kā izdosies un vai sākotnējais ieguldījums attaisnosies. Pieņemot pasūtījumu, pielāgojoties klienta vēlmēm, reizēm sanāk jaunas lietas, ko pats varbūt neiedomātos.

Vai nav mēģināts veidot ko masīvāku?

Pagaidām tāda pieprasījuma nav bijis, arī pašu mājās stils jau ir iezīmējies. Bet, ja šāda vēlme kādam rastos, droši vien mēģinātu. Tie varbūt nebūtu milzīgi galdi, bet kādi elementi. Katrā ziņā materiāls ir nopērkams. Tomēr līmētais koks arī pasūtītājiem ir pieejamāks. Līmētās plāksnes ir kā vidusceļš – tām ir gan izturība, gan pieņemams izskats.

Kad uzrunāju, izteicāties, ka tajā dienā nevarat tikties, jo ir skolas diena. Tīirpināt mācīties? Pašlaik strādāju Kocēnu pamatskolā, esmu mājturības un tehnoloģiju skolotājs. Jau minēju, ka man ir izglītība tūrisma jomā, bet tagad tajā nevaru darboties un iestājos «Mācītspēkā». Drīz sāksies vasaras skola, pēc tam no septembra klātienē arī mācības reizi nedēļā Latvijas Universitātē, arī reizi nedēļā «Mācītspēkā» mācības, kas virzītas uz izaugsmi. Tas dos iespēju turpināt strādāt skolā, strādājot un mācoties vienlaikus. Tā ka nākamais gads būs atšķirīgs no iepriekšējiem.

Patīk strādāt skolā?

Jā, skolā nav divu vienādu dienu, tas ir interesanti. Uz laiku atsākās mācības klātienē, skolēnus atkal ieraudzīt solos bija ļoti jauki, jo attālinātās mācības viņiem jau ir līdz kaklam, skolotājiem tāpat. Tas nav tas vieglākais variants, kā strādāt. Mājturība un tehnoloģijas ir priekšmets, kurā mācīt attālināti nav īsti pareizi -ir nepieciešama praktiskā darbošanās. Piemēram, ja ir tēma virpošana, ar video vien nepietiek.

Teorētiskās lietas, protams, iespējams apgūt arī attālināti. Šogad gan programmā mums bija darbs datorā, kur jāmācās par 3D prin-tēšanu, modelēšanu. Ja mācības būtu klātienē, tāpat tās notiktu datorklasē.

Vai bērniem tas viss interesē?

Kā kuram. Ir, kas paši mājās darbojas, tiem bērniem ir potenciāls, doma tālāk iet uz profesionālu vidusskolu, un ir labi, ka viņi jau laikus, no sestās vai septītās klases, to zina. Cits zināšanas šajā jomā pretī ņem negribīgi. Jācenšas ieinteresēt. Pēc jaunās pieejas klases šajā programmā dalās uz pusēm, bet ne pēc dzimuma. Darbu kvalitāti vērtējot, jāsecina, ka meitenēm pacietība bieži vien ir lielāka. Tajā pašā laikā puišiem var novērot slēptos talantus, piemēram, modes jomā vai pavārmākslā. Un kāpēc lai meitene nespētu strādāt ar koku? Manuprāt, šāda pieeja mācīt VISU gan meitenēm, gan puišiem ir ļoti pareiza.

_________

Autors: Valentīna Brūniņa, “Liesma”.

mācītspēks
Ir jautājums? Raksti mums tagad!

Trūkst informācijas?
Jautā mums!

Paldies! Jautājums ir saņemts, sniegsim jums atbildi tuvāko stundu laikā.